Latvian New Testament Bible

Mark 4

Mark

Return to Index

Chapter 5

1


 

  Un Viņi nonāca viņpus jūras geraziešu zemē.  

 

 

--

2


 

  Un Viņam, izkāpjot no laivas, tūdaļ no kapiem nāca pretim nešķīstā gara apsēsts cilvēks.  

 

 

--

3


 

  Viņam bija mītne kapos; un neviens nevarēja viņu pat važām sasiet,  

 

 

--

4


 

  Jo bieži viņš, sasiets kāju valgā un važās, sarāva važas un salauza valgu; un neviens nespēja viņu savaldīt.  

 

 

--

5


 

  Un vienmēr dienām un naktīm viņš mita kapos un kalnos, kliedza un sevi dauzīja akmeņiem.  

 

 

--

6


 

  Bet ieraudzījis Jēzu tālumā, tas pieskrēja un pielūdza Viņu.  

 

 

--

7


 

  Un viņš, kliegdams stiprā balsī, sacīja: Kas man un Tev, Jēzu, Dieva Visaugstākā Dēls? Es zvērinu Tevi pie Dieva, nemoci mani!  

 

 

--

8


 

  Jo Viņš tam sacīja: Nešķīstais gars, izej no šī cilvēka!  

 

 

--

9


 

  Un Viņš tam jautāja: Kāds tavs vārds? Un tas atbildēja Viņam: Leģions mans vārds, jo mēs esam daudz.  

 

 

--

10


 

  Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no šī apgabala neizdzītu.  

 

 

--

11


 

  Bet tur pie kalna ganījās liels cūku bars.  

 

 

--

12


 

  Un gari lūdza Viņu, sacīdami: Sūti mūs cūkās, lai mēs tanīs ieejam!  

 

 

--

13


 

  Un Jēzus tūdaļ atļāva tiem. Un nešķīstie gari izgāja un iegāja cūkās, un cūku bars, kurā bija ap divi tūkstoši, lielā ātrumā metās jūrā un noslīka.  

 

 

--

14


 

  Bet to gani aizbēga un pastāstīja pilsētā un laukos. Un iedzīvotāji izgāja raudzīt, kas noticis.  

 

 

--

15


 

  Un viņi nāca pie Jēzus un redzēja to, kas tika ļaunā gara mocīts, sēžam apģērbtu un pilnā prātā; un tie ļoti nobijās.  

 

 

--

16


 

  Un tie, kas to bija redzējuši, stāstīja viņiem, kas notika ar ļaunā gara apsēsto un cūkām.  

 

 

--

17


 

  Un tie sāka Viņu lūgt, lai Viņš aizietu no to robežām.  

 

 

--

18


 

  Bet kad Viņš kāpa laivā, sāka Viņu lūgt tas, kas bija ļaunā gara apsēts, lai tas varētu palikt pie Viņa.  

 

 

--

19


 

  Un Viņš tam neatļāva, bet sacīja tam: Ej savās mājās pie savējiem un pasludini viņiem, kādas lielas lietas Kungs tev darījis un ka Viņš par tevi apžēlojies!  

 

 

--

20


 

  Un viņš aizgāja un desmit pilsētu apgabalā sāka sludināt, ko Jēzus viņam darījis, un visi brīnījās.  

 

 

--

21


 

  Un kad Jēzus atkal laivā pārcēlās pāri jūrai, pie Viņa sapulcējās liels ļaužu pulks; un Viņš bija pie jūras.  

 

 

--

22


 

  Un nāca pie Viņa viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, redzēdams Viņu, krita pie Viņa kājām,  

 

 

--

23


 

  Un ļoti Viņu lūdza, sacīdams: Mana meitiņa ir pie miršanas; nāc, uzliec viņai savu roku, lai tā kļūtu vesela un dzīvotu!  

 

 

--

24


 

  Un Viņš aizgāja kopā ar to. Un daudz ļaužu sekoja Viņam un drūzmējās ap Viņu.  

 

 

--

25


 

  Un bija sieviete, kas divpadsmit gadu cieta no asins tecēšanas.  

 

 

--

26


 

  Tā bija daudz cietusi no daudziem ārstiem un bija iztērējusi visu savu mantu, bet, palīdzību neatradusi, bija nonākusi vēl ļaunākā stāvoklī.  

 

 

--

27


 

  Viņa, izdzirdusi par Jēzu, nāca ļaužu pulkā un no mugurpuses pieskārās Viņa drēbēm.  

 

 

--

28


 

  Jo tā sacīja: Ja tikai pieskaršos Viņa drēbēm, es kļūšu vesela.  

 

 

--

29


 

  Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa sajuta savās miesās, ka tā no šīs kaites izdziedināta.  

 

 

--

30


 

  Un Jēzus tūdaļ, sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, pagriezās pret ļaudīm un sacīja: Kas skāra manas drēbes?  

 

 

--

31


 

  Un Viņa mācekļi sacīja Viņam: Tu redzi, ka ļaudis spiežas pie Tevis, un Tu saki: kas man pieskārās?  

 

 

--

32


 

  Un Viņš apskatījās, lai redzētu to, kas to bija darījusi.  

 

 

--

33


 

  Bet sieviete, nobijusies un trīcēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā zemē un teica Viņam visu patiesību.  

 

 

--

34


 

  Bet Viņš tai sacīja: Meit, tava ticība tevi darījusi veselu! Ej mierā un esi vesela no savas kaites!  

 

 

--

35


 

  Viņam vēl runājot, nāca pie sinagogas priekšnieka un sacīja: Tava meita jau mirusi, ko vēl apgrūtini Mācītāju?  

 

 

--

36


 

  Bet Jēzus, izdzirdis vārdus, kas bija sacīti, teica sinagogas priekšniekam: Nebīsties, tikai tici!  

 

 

--

37


 

  Un Viņš neļāva nevienam sev līdz iet, kā vien Pēterim un Jēkabam, un Jānim, Jēkaba brālim.  

 

 

--

38


 

  Un viņi nonāca sinagogas priekšnieka namā; un Viņš redzēja uzbudinājumu un tos, kas raudāja un daudz vaimanāja.  

 

 

--

39


 

  Un Viņš, iegājis, sacīja tiem: Ko jūs trokšņojat un raudat? Meitiņa nav mirusi, bet guļ.  

 

 

--

40


 

  Un tie izsmēja Viņu. Bet Viņš, visus izraidījis, paņēma līdz meitiņas tēvu un māti, un tos, kas ar Viņu bija, un iegāja, kur meitiņa gulēja.  

 

 

--

41


 

  Un Viņš, satvēris meitiņas roku, sacīja tai: Talita, kumi! Tulkojumā: Meitiņ, es tev saku, celies augšām!  

 

 

--

42


 

  Un meitiņa tūlīt uzcēlās un staigāja, jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos pārņēma liels izbrīns.  

 

 

--

43


 

  Un Viņš tiem stingri piekodināja, lai neviens par to neuzzinātu; un Viņš lika dot tai ēst.  

 

 

--

Mark 6

 

 

 

 

HTMLBible Software - Public Domain Software by johnhurt.com

 


Other Items are Available At These Sites: