| Chapter 4 |
1 |
Kad Jēzus uzzināja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus kristī un iegūst vairāk mācekļu nekā Jānis, --
|
2 |
(Lai gan Jēzus nekristīja, bet Viņa mācekļi), --
|
3 |
Tad Viņš atstāja Jūdeju un aizgāja atkal uz Galileju. --
|
4 |
Bet Viņam bija jāiet caur Samariju. --
|
5 |
Tad Viņš nonāca Samarijas pilsētā, kas saucās Sihāra, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. --
|
6 |
Tur bija Jēkaba aka. Tad Jēzus, noguris ceļā, apsēdās pie akas. Bija apmēram sestā stunda. --
|
7 |
No Samarijas atnāca sieviete smelt ūdeni. Jēzus sacīja viņai: Dod man dzert! --
|
8 |
(Jo Viņa mācekļi bija aizgājuši uz pilsētu, lai iepirktu pārtiku.) --
|
9 |
Tad šī samariešu sieviete sacīja Viņam: Kā Tu, būdams jūds, prasi no manis, samarietes, dzert? Jo jūdi nesaietas ar samariešiem. --
|
10 |
Jēzus atbildēja viņai, sacīdams: Ja tu pazītu Dieva dāvanu un kas ir Tas, kas tev saka: dod man dzert, tad tu gan no Viņa lūgtu; un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni. --
|
11 |
Sieviete sacīja Viņam: Kungs Tev nav ar ko smelt, bet aka dziļa; no kurienes tad Tev dzīvais ūdens? --
|
12 |
Vai Tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums šo aku devis, un pats viņš no tās dzēra un viņa bērni, un viņa dzīvnieki? --
|
13 |
Jēzus atbildēja viņai un sacīja: Ikvienam, kas šo ūdeni dzer, atkal slāpst, bet kas dzers to ūdeni, ko es viņam došu, tam ne mūžam vairs neslāps. --
|
14 |
Bet ūdens, ko es tam došu, kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei. --
|
15 |
Sieviete sacīja Viņam: Kungs, Dod man šo ūdeni, lai man neslāpst un nav jānāk šurp smelt! --
|
16 |
Jēzus sacīja viņai: Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp! --
|
17 |
Sieviete atbildēja un sacīja: Man nav vīra. Jēzus sacīja viņai: Tu pareizi pateici: man nav vīra. --
|
18 |
Jo pieci vīri tev bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. To tu pareizi teici. --
|
19 |
Sieviete Viņam sacīja: Kungs! Redzu, ka Tu esi pravietis. --
|
20 |
Mūsu tēvi lūdza Dievu šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzaleme ir tā vieta, kur Dievu vajag pielūgt. --
|
21 |
Jēzus sacīja viņai: Sieviet, tici man, ka nāk stunda, kad jūs Tēvu nepielūgsiet ne šinī kalnā, ne Jeruzalemē! --
|
22 |
Jūs pielūdzat, ko nezināt; mēs pielūdzam, ko zinām, jo pestīšana nāk no jūdiem. --
|
23 |
Nāk stunda, un tagad tā ir, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā, jo arī Tēvs meklē tādus, kas Viņu pielūdz. --
|
24 |
Dievs ir Gars; un kas Viņu pielūdz, tiem Viņš ir jāpielūdz garā un patiesībā. --
|
25 |
Sieviete sacīja Viņam: Es zinu, ka nāk Mesija (ko sauc Kristus). Kad Viņš atnāks, tad visu mums pasludinās. --
|
26 |
Jēzus sacīja viņai: Es tas esmu, kas ar tevi runā. --
|
27 |
Un tūdaļ atnāca Viņa mācekļi un brīnījās, ka Viņš sarunājas ar sievieti. Tomēr neviens neteica: Ko vēlies? vai: Ko runā ar viņu? --
|
28 |
Tad sieviete atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja turienes ļaudīm: --
|
29 |
Nāciet un skatieties cilvēku, kas man visu pateica, ko esmu darījusi! Vai Viņš nav Kristus? --
|
30 |
Tad tie aizgāja no pilsētas un nogāja pie Viņa. --
|
31 |
Tanī laikā mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: Rabbi, ēd! --
|
32 |
Bet Viņš tiem sacīja: Man ir barība, ko ēst, ko jūs nepazīstat. --
|
33 |
Tad mācekļi runāja savā starpā: Vai kāds Viņam atnesis ēst? --
|
34 |
Jēzus sacīja viņiem: Mana barība ir izpildīt Tā gribu, kas mani sūtījis, lai es pabeigtu Viņa darbu. --
|
35 |
Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļauja. Lūk, es saku jums: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau baltas pļaujai! --
|
36 |
Un pļāvējs saņem algu un savāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopīgi priecātos sējējs un pļāvējs. --
|
37 |
Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. --
|
38 |
Es jūs sūtīju pļaut to, ko jūs neesat iestrādājuši. Citi strādāja, bet jūs iegājāt viņu darbā. --
|
39 |
Bet daudzi šās pilsētas samarieši ticēja Viņam sievietes vārdu dēļ, kas deva liecību: Viņš man visu pateica, ko biju darījusi. --
|
40 |
Kad samarieši atnāca pie Viņa, tie lūdza Viņu palikt pie tiem, un Viņš palika tur divas dienas. --
|
41 |
Un vēl lielāks vairums uz Viņu ticēja Viņa vārdu dēļ. --
|
42 |
Un viņi sacīja sievietei: Ne jau tavas runas dēļ mēs ticam, jo paši mēs dzirdējām un uzzinājām, ka Viņš ir patiesi pasaules Pestītājs. --
|
43 |
Bet pēc divām dienām Viņš aizgāja no turienes un devās uz Galileju; --
|
44 |
Jo pats Jēzus apliecināja, ka pravietis savā tēvijā netiek cienīts. --
|
45 |
Kad Viņš nonāca Galilejā, tad galilejieši uzņēma Viņu, jo tie visu bija redzējuši, ko Viņš svētkos darīja Jeruzalemē, jo paši bija svētkos. --
|
46 |
Tad Viņš atkal nonāca Galilejas Kānā, kur Viņš ūdeni bija pārvērtis vīnā. Un Kafarnaumā bija kāds galminieks, kura dēls slimoja. --
|
47 |
Šis, izdzirdis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis Galilejā, aizgāja pie Viņa un lūdza Viņu atnākt un izdziedināt tā dēlu, jo tas bija pie miršanas. --
|
48 |
Tad Jēzus sacīja viņam: Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat. --
|
49 |
Galminieks sacīja Viņam: Kungs, nāc, iekams mans dēls nav miris! --
|
50 |
Jēzus sacīja viņam: Ej, tavs dēls dzīvo! Cilvēks ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. --
|
51 |
Bet, viņam jau ejot, kalpi atsteidzās tam pretim un ziņoja, sacīdami, ka viņa dēls dzīvo. --
|
52 |
Tad viņš jautāja tiem par stundu, kad tam palicis labāk. Un tie sacīja viņam: Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja. --
|
53 |
Tad tēvs noprata, ka tā bija tā stunda, kad Jēzus sacīja viņam: Tavs dēls dzīvo. Un viņš ticēja pats un viss viņa nams. --
|
54 |
Šis bija jau otrs brīnums, ko Jēzus padarīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. --
|